Valsts ieņēmumu dienesta informācijas pieprasījumi nodokļu maksātājiem pēdējos gados ir ieguvuši arvien būtiskāku nozīmi nodokļu administrēšanas praksē. Tie vairs nav uztverami tikai kā formāls priekšdarbs iespējama administratīvā procesa ietvaros, bet bieži kļūst par intensīvu instrumentu faktu noskaidrošanai, radot praktiskus un tiesiskus jautājumus par pieprasījumu apjomu, to pamatojumu un ietekmi uz personas datu aizsardzību. Šādā kontekstā īpaši aktualizējas robeža starp likumīgu informācijas pieprasīšanu un tādu valsts iejaukšanos, kas pēc sava satura un apjoma faktiski līdzinās nodokļu kontrolei vai auditam.
Būtisku atskaites punktu šīs robežas noteikšanā veido Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 24. februāra spriedums lietā C-175/20, kurā tika vērtētas nodokļu administrācijas tiesības pieprasīt plašu personas datu apjomu no tiešsaistes platformām un šādas rīcības atbilstība Vispārīgās datu aizsardzības regulas principiem. EST skaidri uzsvēra, ka arī nodokļu administrēšanas vajadzībām valsts iestāžu tiesības pieprasīt informāciju nav absolūtas un ir pakļautas samērīguma, nepieciešamības un datu minimizācijas prasībām.
Savukārt Latvijas tiesiskajā telpā šīs atziņas ir nostiprinātas un konkretizētas Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2025. gada 27. oktobra lēmumā lietā Nr. 680039424, SKA-324/2025. Senāts ir skaidri atzinis, ka VID informācijas pieprasījums, kas uzliek nodokļu maksātājam patstāvīgu pienākumu un kura neizpildes gadījumā tiek paredzētas nelabvēlīgas sekas, rada tiešas tiesiskās sekas un ir pārsūdzams tiesā. Vienlaikus Senāts ir norādījis, ka tiesai šādos strīdos ir jāpārbauda pieprasījuma tiesiskums, samērīgums un patvaļas neesamība, neiejaucoties iestādes rīcības brīvībā attiecībā uz pierādījumu izvēli.
Minēto judikatūras atziņu kopums uzliek nodokļu maksātājiem un praktizējošiem juristiem pienākumu kritiski vērtēt VID informācijas pieprasījumus, neaprobežojoties tikai ar to formālo nosaukumu. Līdz ar to būtisks kļūst jautājums: kādos gadījumos informācijas pieprasījums ir obligāti izpildāms un kādos – tas var tikt apstrīdēts kā tiesiski nepamatots vai nesamērīgs.
Turpmākajā tekstā sniegta Eiropas Savienības Tiesas sprieduma C-175/20 un Latvijas Republikas Augstākās tiesas judikatūras analīze, aplūkota VID informācijas pieprasījumu tiesiskā daba un izklāstīti kritēriji, kas ļauj nodokļu maksātājiem aizsargāt savas tiesības tiesiskā un samērīgā veidā.
1. Juridiskā analīze – EST C‑175/20 spriedums
EST spriedums uzsvēra, ka valsts iestādēm, tostarp VID, ir tiesības pieprasīt personas datus tiesiski noteiktu funkciju veikšanai, piemēram, nodokļu administrēšanai. Tomēr jebkurš pieprasījums ir jāvērtē saskaņā ar GDPR principiem, īpaši:
-
Datu minimizācija un mērķa ierobežojums (GDPR 5. pants);
-
Likumība un nepieciešamība (GDPR 6. pants);
-
Samērīguma princips (GDPR 23. pants).
1.1 Samērīguma princips
EST spriedumā tika norādīts, ka pieprasīto datu apjoms, saturs un ilgums nedrīkst pārsniegt to, kas tiešām nepieciešams konkrētā mērķa sasniegšanai. Piemēram, pieprasījums, kas paredz iegūt informāciju par visām reklāmām neatkarīgi no izmeklēšanas fokusa vai laikaperioda, var tikt uzskatīts par nesamērīgu un ierobežo fizisko personu tiesības.
Tiesas spriedums arī uzsvēra, ka samērīguma izvērtējums jāveic individuāli katrā gadījumā, ņemot vērā konkrētā pieprasījuma mērķi un apjomu. Tas nozīmē, ka VID nevar pieprasīt plašu datu kopumu tikai formāli, ja daļa no tiem nav nepieciešama konkrētai izmeklēšanai.
2. VID kompetence un informācijas pieprasījuma vieta nodokļu administrēšanas procesā
Valsts ieņēmumu dienests ir valsts iestāde, kuras kompetencē ietilpst nodokļu administrēšana, nodokļu kontrole un nodokļu audits. Šīs funkcijas tiek īstenotas likumā noteiktās procedūrās, kurām ir paredzēti konkrēti procesuālie ietvari, termiņi un nodokļu maksātāja tiesību aizsardzības mehānismi.
Vienlaikus nodokļu administrēšanas procesā tiek izmantots arī informācijas pieprasījuma instruments, kura mērķis ir iegūt iestādes rīcībā neesošus datus vai paskaidrojumus. Informācijas pieprasījums pēc savas juridiskās dabas nav identisks nodokļu kontrolei vai auditam, un tas pats par sevi nenozīmē administratīvā procesa uzsākšanu.
Tomēr praksē robeža starp informācijas pieprasīšanu un faktisku nodokļu kontroles vai audita īstenošanu ne vienmēr ir skaidra. Situācijās, kad informācijas pieprasījums pēc apjoma, detalizācijas pakāpes vai izpildes sekām pārsniedz vienkāršu faktu noskaidrošanu, tas var radīt nodokļu maksātājam līdzvērtīgu slogu kā formāli uzsākta kontrole vai audits. Tieši šādās situācijās īpaši nozīmīga kļūst pieprasījuma tiesiskuma un samērīguma izvērtēšana.
Šis nošķīrums starp informācijas pieprasījumu un nodokļu kontroles vai audita procedūrām ir būtisks, jo no tā ir atkarīgs gan pieprasījuma apstrīdamības jautājums, gan nodokļu maksātāja tiesību aizsardzības apjoms.
3. Kad informācijas pieprasījums ir apstrīdams
Informācijas pieprasījumu var apstrīdēt tikai tad, ja tas adresātam ir obligāts un tā neizpilde var radīt nelabvēlīgas sekas, piemēram, administratīvo sodu, saimnieciskās darbības apturēšanu vai izslēgšanu no PVN maksātāju reģistra. Savukārt pieprasījumi, kas ir informatīvi vai sniegti uzklausīšanas nolūkā, paši par sevi nerada juridiskas sekas un līdz ar to nav apstrīdami. Pieprasījums ir uzskatāms par apstrīdējamu arī tajos gadījumos, ja:
• tas pārsniedz Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci;
• tajā tiek prasīta personas datu apstrāde, kas neatbilst tiesību normām;
• pieprasījuma saturs nav pietiekami konkrēts, skaidrs vai pamatots.
Papildus Eiropas Savienības Tiesas spriedumā lietā C-175/20 nostiprinātajiem principiem, būtiska nozīme VID informācijas pieprasījumu tiesiskuma izvērtēšanā ir arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūrai.
Ar 2025. gada 27. oktobra lēmumu lietā Nr. 680039424, SKA-324/2025 Senāts ir skaidri atzinis, ka Valsts ieņēmumu dienesta informācijas pieprasījums, kas uzliek nodokļu maksātājam patstāvīgu pienākumu un kura neizpildes gadījumā tiek izteikti draudi ar nelabvēlīgām sekām (tostarp saimnieciskās darbības apturēšanu, izslēgšanu no PVN maksātāju reģistra vai administratīvā soda piemērošanu), rada tiešas tiesiskās sekas un ir pārsūdzams tiesā kā administratīvais akts.
Vienlaikus Senāts ir uzsvēris, ka tiesas uzdevums šādos strīdos nav aizstāt iestādi tās rīcības brīvības ietvaros un padziļināti vērtēt pieprasītās informācijas nepieciešamību iespējamā administratīvajā procesā. Informācijas apjoma un pierādījumu izvēle pēc būtības ir iestādes kompetencē. Tomēr tiesai ir pienākums pārbaudīt, vai konkrētais informācijas pieprasījums:
– ir izdots iestādes kompetences ietvaros;
– atbilst personas datu aizsardzības tiesību normām;
– ir pietiekami skaidrs, konkrēts un pamatots;
– nesatur patvaļas pazīmes.
Tāpat Senāts ir norādījis, ka tiesa var un tai ir jāvērtē pieprasījuma samērīgums, tostarp gadījumos, kad informācijas pieprasījums, kas izteikts pirms administratīvā procesa uzsākšanas, pēc sava apjoma un intensitātes faktiski līdzinās likumā regulētai nodokļu kontroles vai audita procedūrai.
4. Secinājumi
-
Valsts iestāžu tiesības pieprasīt informāciju un personas datus nav absolūtas un īstenojamas tikai tiesību normu un samērīguma principa ietvaros.
-
Informācijas pieprasījums, kas uzliek personai obligātu pienākumu un paredz nelabvēlīgas sekas tā neizpildes gadījumā, ir uzskatāms par administratīvo aktu un ir pārsūdzams tiesā.
-
Tiesai, izskatot šādus strīdus, nav jāvērtē iestādes izvēlēto pierādījumu lietderība, taču ir pienākums pārbaudīt pieprasījuma tiesiskumu, samērīgumu un patvaļas neesamību.
-
Gan Eiropas Savienības Tiesas, gan Latvijas Republikas Augstākās tiesas judikatūra nostiprina līdzsvara principu starp valsts fiskālajām interesēm un personas pamattiesībām uz tiesisku un godprātīgu datu apstrādi.
5. Izmantotā judikatūra
- Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 24. februāra spriedums lietā C-175/20
- Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2025. gada 27. oktobra lēmums lietā Nr. 680039424, SKA-324/2025,
ECLI:LV:AT:2025:1027.SKA032425.6.L
©INNOVATOR 17.12.2025.
